Ēku energoefektivitātes aprēķina metode

Ēku energoefektivitātes aprēķina metode

 

MK noteikumi Nr.348 nosaka ēkas energoefektivitātes aprēķina metodi. Metodi lieto, sastādot enerģijas bilanci ēkas līmenī. Sastādot enerģijas bilanci ēkas inženiertehnisko sistēmu līmenī, kā arī, ja ēka aprēķinātā apkurei nepieciešamā enerģija ir mazāka par 50 kilovatstundām uz aprēķina platības kvadrātmetru gadā, veic detalizētu aprēķinu saskaņā ar standartu LVS EN ISO 13790:2009 L ”Ēku energoefektivitāte. Telpu apsildīšanas un dzesēšanas energopatēriņa rēķināšana” (turpmāk – LVS EN ISO 13790:2009 L).

 

Ēkas norobežojošo konstrukciju būvelementu siltumtehniskie parametri ir noteikti ar Ministru kabineta 2001. gada 27. novembra noteikumiem Nr.495 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-01 „Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika”” apstiprinātajā Latvijas būvnormatīvā LBN 002-01 „Norobežojošo konstrukciju siltumtehnika” (LBN 002-01).

 

MK noteikumu Nr.348 pamatā saglabāti Ministru kabineta 2009. gada 13. janvāra noteikumu Nr. 39 „Ēku energoefektivitātes aprēķina metode” ietvertie nosacījumi, tomēr jaunais regulējums vienlaikus projekts paredz šādus jauninājumus:

  • metode papildināta ar nosacījumiem attiecībā uz aprēķiniem karstā ūdens apgādes sistēmām un apgaismojumam;
  • iekļauts skaidrojums par ēkas izmērītā energoefektivitātes novērtējuma un ēkas aprēķinātā energoefektivitātes novērtējuma piemērošanas nosacījumiem;
  • sadaļā par kopējiem energoefektivitātes rādītājiem iekļauts aprēķins primārās enerģijas patēriņa rādītāju aprēķinam;
  • lai novērstu pretrunas ar normatīviem aktiem siltumnīcefekta gāzu emisiju aprēķināšanas jomā, MK noteikumi Nr.348 papildināti ar nosacījumiem kurināmo siltumspējas vērtību un oglekļa dioksīda (CO2) emisijas faktoru piemērošanai saskaņā ar Eiropas Komisijas 2012. gada 21. jūnija regulu Nr. 601/2012 par siltumnīcefekta gāzu emisiju monitoringu un ziņošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK, kā arī ietverti pārrēķina koeficienti kurināmo zemākās siltumspējas konversijai uz augstāko siltumspēju. Oglekļa dioksīda (CO2) emisijas faktori elektroenerģijai no fosilajiem resursiem, elektroenerģijai no atjaunojamiem energoresursiem un siltumenerģijai no katlumājām noteikti tādi paši kā iepriekš Ministru kabineta 2009. gada 13. janvāra noteikumos Nr. 39 „Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode”, Oglekļa dioksīda (CO2) emisijas faktors elektroenerģijai no elektrotīkliem noteikts saskaņā ar Pilsētu mēru pakta vadlīniju dokumentiem (Technical annex to the SEAP template instructions document: The emission factors).

 

Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode nosaka divu veidu novērtējumus:

  • aprēķinātais ēkas energoefektivitātes novērtējums;
  • izmērītais ēkas energoefektivitātes novērtējums.

Aprēķinātais ēkas energoefektivitātes novērtējums ir energoefektivitātes novērtējums, kas iegūts, pamatojoties uz aprēķiniem par enerģijas patēriņu ēkas apkures, dzesēšanas, ventilācijas, karstā ūdens sagatavošanas un apgaismojuma vajadzībām.

 

Nepieciešamo enerģiju aprēķina, pamatojoties uz ēku zonu siltumenerģijas bilanci. Apkurei un dzesēšanai nepieciešamā enerģija ir ēkas inženiertehnisko sistēmu enerģijas bilances pamatdati. Veicot ēkas aprēķinātās energoefektivitātes novērtēšanu, enerģijas bilance sadalās ēkas līmenī un ēkas inženiersistēmu līmenī.

 

Izmērītais ēkas energoefektivitātes novērtējums ir energoefektivitātes novērtējums, kas iegūts, pamatojoties uz piegādātās un eksportētās enerģijas izmērītajiem daudzumiem.


Enerģijas patēriņš visiem energonesējiem jānovērtē vienādā laikposmā. Ja iepriekšējā laikposmā energonesēju uzskaite nav veikta, ēkas izmērītās energoefektivitātes novērtēšanu nevar veikt.

 

Ja novērtējuma periods nav pilns gadu skaits, gada enerģijas patēriņu iegūst, izmantojot ekstrapolācijas metodi.

 

Ja novērtējuma periodā ēkai veiktas izmaiņas, kas ietekmē tās energoefektivitāti vairāk par 10 procentiem, iepriekš iegūtie dati nav izmantojami ēkas energoefektivitātes novērtēšanai. Ja ēkā veiktās izmaiņas ietekmē ēkas energoefektivitāti līdz 10 procentiem, iepriekš iegūtie dati var tikt izmantoti ar korekciju, kas pamatota ar atbilstošiem aprēķiniem.

 

Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode izstrādāta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 19.maija Direktīvas 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti. . Papildus aprēķina metodē dota atsauce uz 16citiem standartiem, kuri jāpiemēro ēkas energoefektivitātes novērtēšanā.

 

Piemērojamie standarti ēku energoefektivitātes jomā:

1. LVS EN 12569:2009 „Ēku siltumizolācija - Gaisa apmaiņas noteikšana ēkās - Iezīmētās gāzes izklīdināšanas metode”;
2. LVS EN 13786:2009 „Ēku būvkomponentu siltumtehniskās īpašības. Dinamiskie siltumtehniskie raksturlielumi. Aprēķināšanas metodika”;
3. LVS EN ISO 13789:2008 "Ēku siltumtehniskās īpašības. Siltuma pārejas un telpu vēdināšanas radītās siltuma apmaiņas koeficients. Aprēķināšanas metodika" ;
4. LVS EN 13790:2009 „Ēku energoefektivitāte. Telpu apsildīšanas un dzesēšanas energopatēriņa rēķināšana”;
5. LVS EN 15193:2009 „Ēku energoefektivitāte. Enerģētiskās prasības apgaismei”;
6. LVS EN 15241:2009 „Ēku ventilācija. Metodes, kā aprēķināt ventilācijas un caursūces radītus enerģijas zudumus komerciālās ēkās”;
7. LVS EN 15242:2009 „Ēku ventilācija. Aprēķinu metodes gaisa caurplūdes (ieskaitot caursūci) noteikšanai ēkās”;
8. LVS EN 15243:2009 „Ēku ventilācija. Telpu temperatūras, kā arī siltumslodzes un enerģijas rēķināšana ēkām ar telpu kondicionēšanas sistēmām”;
9. LVS EN 15316-2-1:2009 „Ēku apkures sistēmas. Sistēmu energoprasību un efektivitātes aprēķināšanas metodika. 2-1. daļa: Telpu apsildes emitētājsistēmas”;
10. LVS EN 15316-2-3:2009 „Ēku apkures sistēmas. Sistēmu energoprasību un efektivitātes aprēķināšanas metodika. 2-3. daļa: Siltumsadales tīkli telpu apsildei”;
11. LVS EN 15316-3-1:2009 „Ēku apsildes sistēmas. Sistēmu energoprasību un efektivitātes aprēķināšanas metodika. 3-1. daļa: Mājas karstā ūdens sistēmas: prasību noteikšana (pastāvīgai lietošanai ar krāniem)”;
12. LVS EN 15316-3-2:2008 „Ēku apsildes sistēmas. Sistēmu energoprasību un efektivitātes aprēķināšanas metodika. 3-2. daļa: Mājas karstā ūdens sistēmas: karstā ūdens sadale”;
13. LVS EN 15316-3-3:2009 „Ēku apsildes sistēmas. Sistēmu energoprasību un efektivitātes aprēķināšanas metodika. 3-3. daļa: Mājas karstā ūdens sistēmas: karstā ūdens ģenerēšana”;
14. LVS EN 15459:2008 "Ēku energoefektivitāte. Ēku energosistēmu ekonomiskā izvērtēšana";
15. LVS EN 6946:2009 „Ēku būvkomponenti un būvelementi. Siltumpretestība un siltumapmaiņas koeficients. Aprēķināšanas metodika”;
16. LVS EN ISO 10077-1:2009 „Logu, durvju un slēģu siltumtehniskās īpašības. Siltumcaurlaidības aprēķināšana. 1.daļa: Vispārīgi”. 

Lapas informācija atjaunota:    03-02-2015