Pārejas uz vasaras laiku vēsture

Ideja par vasaras laiku pirmo reizi radās 18.gadsimta beigās. 1784.gadā Bendžamins Frenklins, toreizējais ASV sūtnis Francijā, kurš dzīvoja Parīzē, uzrakstīja eseju “Par pāreju uz vasaras laiku”, ko pēc tam nosūtīja savam draugam, kas strādāja par redaktoru “Journal of Paris” laikrakstā. Esejā izklāstītā ideja par pāreju uz vasaras laiku B.Frenklinam rādās, kad nejaušs troksnis iztraucēja viņa miegu aptuveni sešos no rīta. Pamostoties B.Frenklins bija pārsteigts par spilgto gaismu, kas apgaismoja istabu, un viņam radās šī ideja par pāreju uz vasaras laiku.Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, B.Frenklins izrēķināja cik daudz līdzekļus Parīzes iedzīvotāji iztērē ejot gulēt pēc pusnakts un mostoties tikai pusdienas laikā, laikā no 20.marta līdz 20.septembrim nelietderīgi dedzinot sveces un petrolejas lampas.

 

Kopš tā laika pagāja vesels gadsimts, kad 1907.gadā anglis Villiams Villetts atgādināja par pāreju uz vasaras laiku. V.Villetts ierosināja pagriezt pulksteni uz priekšu par 80 minūtēm, katrā aprīļa svētdienā par 20 minūtēm uz priekšu un septembrī darīt tāpat, tikai griezt laiku atpakaļ. Toreiz V.Villetta ideju noraidīja, tomēr 1916.gadā Anglijas Parlaments pieņēma likumu, ka vasaras mēnešos pulkstenis jāpagriež par stundu uz priekšu Griničas laikam.

 

Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz - I Pasaules kara sākumā saka lietot Vācija, Lielbritānija, Īrija un Francija. Jau toreizējais mērķis bija taupīt enerģiju.

 

II Pasaules karā laikā Anglijā tika ieviests tā sauktais dubultais vasaras laiks (Double Summer Time), kas atšķīrās no Anglijas joslas laika (Griničas laika) pat par divām stundām.

 

Arī ASV 1918.gadā pieņēma likumu par pāreju uz vasaras laiku nolūkos, lai taupītu resursus dalībai I Pasaules karā. Šis likums pastāvēja tikai septiņus mēnešus starp 1918. un 1919.gadu, jo šis likums izrādījās nepopulārs amerikāņu vidu.

 

Lielākā daļa Eiropas valstu vasaras laiku ieviesa 70.gados. Līdzīga situācija izveidojās arī Latvijā, kad Padomju Savienība ar 1980.gada 1.aprīli, pieskaņojoties lielai daļai pasaules valstu, ieviesa pāreju uz vasaras laiku.

 

Pirmā direktīva, kas saskaņoja vasaras laika sākuma un beigu datumus, stājā spēkā 1981.gadā. Tikai septītajai direktīvai (Eiropas Parlamenta un Padomes 1994.gada 30.maija direktīva 1994/21/EK par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku) izdevās no 1996.gada Eiropas Savienības dalībvalstīs noteikt vienotu vasaras laika skaitīšanu bez jelkādiem izņēmumiem - no marta pēdējās svētdienas līdz oktobra pēdējai svētdienai. Devītā direktīva pēc skaita (Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 19.janvāra direktīva 2000/84/EK par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku), kuru Eiropas Savienības Padome pieņēma 2001.gada janvārī, jau balstījās uz daudziem apjomīgiem pētījumiem. Turklāt kopējais Eiropas Savienības tirgus, transporta tīkli un telekomunikācijas vairs neļauj kaut vienai dalībvalstij skaitīt savu laiku atšķirīgi no pārējām. Pamatojoties uz ko no 2002.gada vasaras laiks sākās pilnīgi visās dalībvalstīs vienlaikus - marta pēdējā svētdienā pulksten 1:00 pēc Griničas laika.

 

Latvijā pāreju uz vasaras laiku reglamentē 2010.gada 26.oktobra Ministru kabineta noteikumi Nr.1010 “Noteikumi par pāreju uz vasaras laiku”, ar kuriem pārņemtas Eiropas Parlamenta un Padomes 2001.gada 19.janvāra direktīvas 2000/84/EK par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku prasības.

Lapas informācija atjaunota:    02-03-2015